Pirmdiena, 14.10.2024, 19:59:35
Sveicināti Viesis | RSS

Izklaides un gudrību portāls: PRIEKS.ID.LV

Vietnes izvēlne
Sadaļas kategorijas
Mūsu aptauja
Novērtējiet manu vietni
Atbilžu kopskaits: 28
Mini-čats
Statistika

Patreiz Online: 1
Viesi: 1
Reģistrēti lietotāji: 0

Galvenie » 2016 » Jūnijs » 28 » Vientuļā tēva vēstule pasaulei: “Dzīve man viņus deva. Un nu es sagatavoju sevi, lai atdotu dzīvei viņus atpakaļ”
22:56:49
Vientuļā tēva vēstule pasaulei: “Dzīve man viņus deva. Un nu es sagatavoju sevi, lai atdotu dzīvei viņus atpakaļ”

“Tas ir tāds skatiens, kas, gribot, negribot, izsauc manos bērnos reakciju: „Kas? Kas ir tas, ko tu vēlies, tēti?”

Un viņi pat to neizsaka ar vārdiem. Viņi to pasaka ar smaidu. Viņi to pasaka ar emocijām, kas ļauj noprast, ka viņi saņem mīlestību. Viņi to jūt.”

“Esmu bijis vientuļais tēvs jau 13 gadus. Un esmu pamanījis, ka diendienā ap mums ir neskaitāmas grāmatas un padomi: Dari to un to, ja vēlies, lai tavs bērns būtu veiksmīgs.

Es cenšos no visas šīs informācijas izvairīties. Kad šķiet, ka pasaule mani ir nogurdinājusi, zvanu savai mātei. Agrāk, kad mani bērni bija mazāki, māte man allaž teica vārdus, kurus viņai jaunībā bija teikusi kāda pavecāka auklīte: „Vienu dienu viņi paši būs spējīgi aiziet pēc glāzes ūdens.”

Tas bija vienkāršs veids, kādā pateikt, ka arī bērni ātrāk vai vēlāk pieaugs.

Māte man arī atgādināja: „Jo vairāk priecīgi cilvēki ap bērniem, jo labāk viņi jutīsies un izpratīs mīlestības apriti dabā.” Viņa man iemācīja, ka būt par vecāku ir kaut kas daudz vairāk par apskāvieniem. Vecāku rūpes ir mīlestība un arī pastāvīgas rūpes. Un neeksistē viens pareizais veida, kādā audzināt bērnus.

Māte man iemācīja, ka reizēm tev jāatrod laiks sev, lai atkal atgūtu enerģiju, ko investēt bērnos. Un laiku pa laikam arī bērni ir jāpalutina. Ne pārāk daudz un ne pārāk maz.

Un vēl viņa man iemācīja, ka bērni nekad tā īsti nepieder man. Viņi ir vienkārši uzticēti man. Viņi ir dāvana, kas vienu dienu man atkal būs jāatdod pasaulei. Viņiem jāpieaug un jādodas pašiem savā pasaulē – tāda ir dzīves kārtība.

Bet, laikam ejot, es izjūtu tās bailes, par kurām visi vecāki runā, kad bērni sāk pieaugt. Vecākais dēls jau ir universitātē, bet jaunākie dvīņi ir jau sešpadsmit gadus veci. Un mani pavada bailes par to dienu, kad viņi dosies prom no mājām.

Agrāk man šķita, ka šis brīdis būs kā svētki, ka es atkal varēšu strādāt vēlām stundām, neuztraucoties ne par vienu citu. Bet es kļūdījos.

Man ir grūti saprast, ka bērni ir pieauguši un nu man viņi kā dāvanas ir jāatdod pasaulei. Es vairs nespēju iedomāties savu ikdienu bez viņiem.

Bieži vien es pieķeru sevi brīžos, kad es gluži vienkārši skatos uz saviem bērniem un domāju: „Es jūs redzu un mīlu – tik ļoti, ļoti.”

Tas ir tāds skatiens, kas, gribot, negribot, izsauc manos bērnos reakciju: „Kas? Kas ir tas, ko tu vēlies, tēt?” Un viņi pat to neizsaka ar vārdiem. Viņi to pasaka ar smaidu. Viņi to pasaka ar emocijām, kas ļauj noprast, ka viņi saņem mīlestību. Viņi to jūt.

 

Dzīve man viņus deva. Un nu es sagatavoju sevi, lai atdotu dzīvei viņus atpakaļ.”

Kategorija: Dzīves atziņas | Skatījumu skaits: 1177 | Pievienoja: edzuks | Atslēgvārdi: Vientuļā tēva vēstule pasaulei: “Dz, lai atdotu dzīvei viņus atpakaļ” | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Add your comment
Čģ˙ *:
Email:
Źīä *:
Ieejas forma
Laiks
Ieteikt rakstu
Meklēšana
Kalendārs
«  Jūnijs 2016  »
PrOtTrCePieSeSv
  12345
6789101112
13141516171819
20212223242526
27282930
Jaunākais FOTO
Pēdējais reģ.
Jaunākais video

Emilija - Noticēt sev

  • Apskatīšanas:
  • Komentāru kopskaits: 0
  • Reitings: 0.0

Edžuks © 2024