Vienu dienu tētis un viņa bagātā ģimene aizveda savu dēlu uz laukiem ar mērķi parādīt, cik nabadzīgi cilvēki var būt.
Viņi pavadīja diennakti kādā fermā pie ļoti nabadzīgas ģimenes. Kad viņi devās mājup, tētis jautāja dēlam: „Nu, kā Tev patika šis brauciens?”
„Ļoti labi, tēt!”
„Vai redzēji, cik nabadzīgi cilvēki var būt?”
„O, jā!”
„Un, ko Tu iemācījies?”
Dēls atbildēja: „Es redzēju, ka mums ir mājās suns, bet viņiem ir četri. Mums ir baseins, kas stiepjas līdz pagalma vidum, viņiem ir upe, kurai nevar redzēt galu. Mums ir lampas dārzā, kas dod gaismu, viņiem ir zvaigznes. Mūsu iekšējais pagalms sniedzas līdz žogam, viņiem pieder viss horizonts.”

Kad mazais zēns bija beidzis, tētis bija sēdēja kā mēms.
Viņa dēls piebilda: „Paldies tēt, ka parādīji, cik „nabadzīgi” mēs esam!”

Vai nav taisnība, ka lielāka nozīme ir tam, kā Tu skaties uz lietām? Ja Tev ir Dievs, mīlestība, draugi, ģimene, veselība, laba humora izjūta un pozitīva attieksme pret dzīvi, tad Tev ir viss!

Tu nevari nopirkt nevienu no šīm lietām. Tev var piederēt visas materiālās lietas, ko vien spēj iedomāties, BET, ja Tu esi nabags garā, tad Tev nav nekā!