Vai bērni ir vecākiem kaut ko parādā?

edzuks — Fri, 03 Feb 2017 12:21:55 GMT

Šis jautājums ir aktuāls daudziem, man to jautā pastāvīgi. Un, ko tur liegties, arī es pati esmu meklējusi atbildes uz šiem jautājumiem...

Kāpēc vecāki gaida no bērniem kaut kāda parāda atdošanu?
Vai bērni vispār saviem vecākiem ir kaut ko parādā?
Un, ja ir, tad ko?
Cik un kādā veidā ir jāatdod?
Un ja nē – tad ko darīt?
Ignorēt šīs prasības?

Pirmkārt, gribas pateikt par to, kā mums pašiem nekļūt tādiem (jo vecākus un viņu pozīciju diemžēl vairs neizmainīsim). Pamēģināsim tikt skaidrībā. Kāpēc tā notiek?

Kāpēc vecāki gaida no bērniem kaut ko?

Pamatojoties uz ko? Kāpēc tik daudz pārdzīvojumu par to vecākiem, un tik liela vainas apziņa bērniem? Kur iezagās kļūda un netaisnība? Kurš kam, ko un cik daudz ir parādā? Ja ir…

Ar laiku sakrājās pienākumi, un pirmajam cilvēkam iekšā radās sajūta, ka viņu ir piemānījuši un izmantojuši – visu ir atņēmuši un neko nav atstājuši. Es neizskatīšu situāciju, kad pirmais cilvēks otram nesavtīgi ir atdevis daudzus savus dzīves gadus. Šajā dzīvē nesavtīgi praktiski nekas nenotiek. Pat attiecībās starp vecākiem un bērniem.

Vecāki savās rūpēs par bērniem prātā patur vismaz ūdens glāzi, ko bērnam tomēr vajadzēs pienest. Gaida arī rūpes vājuma brīdī un finansiālu palīdzību, gaida, ka viņus turpinās klausīt un ka bērni dzīvos tā, kā vēlas vecāki. Gaida iemeslus lepoties un lielīties, kā arī uzmanības izrādīšanu. Daudz ko gaida. Pat ja skaidri to nepasaka. Taču balstoties uz ko?

Vecāki patiešām ļoti daudz iegulda savos bērnos – laiku, naudu, nervus, veselību, spēkus.

Un daudzu gadu garumā. Viņiem bieži nākas atstumt savas vēlmes otrajā plānā bērna dēļ. Darīt to, ko negribas, un atkal bērna dēļ. No kaut kā atteikties, kaut ko ziedot – vismaz savu personīgo miegu vairāku gadu garumā. Kurš teica, ka būt vecākiem ir viegli un vienkārši?

Paiet gadi, un pēkšņi vai ne pēkšņi bērns dzird mājienus vai skaidras norādes, ko un kā tieši viņš vecākiem ir parādā. Taču cik pamatoti un likumīgi tas ir? Vai tiešām viņš vecākiem kaut ko ir parādā? Un kur šī netaisnības izjūta rodas?

Vecāki pārdzīvo, tāpēc ka viņu būšana par vecākiem viņiem šķita kā milzīgs, neatlīdzināms upuris. Vienpusīgs process, kas nedod vecākiem nekādus bonusus vai prieku. 20 gadus mocījās un tagad gaida, ka viņiem par to visu kaut kā atlīdzinās. Viņi tik daudz ko atdeva un neko neieguva pretī. Pavisam neko! Ir taču jābūt taisnīgumam! Bet vai tā ir?

Nē, šī pasaule vienmēr un visā ir taisnīga! Bērni patiesībā vecākiem ļoti daudz ko dod. Precīzāk sakot, Dievs mums caur bērniem ļoti daudz ko dod. To pat nevar aprakstīt vārdiem. Viņu apskāvieni, atzīšanās mīlestībā, smieklīgie vārdi, pirmie soļi, dejas, dziesmas… pat tikai ieraudzīt guļošo eņģelīti… cik mīļus Dievs tos ir radījis! Pirmajos piecos bērna dzīves gados no bērna staro tik daudz laimes, ka tā pievelk pieaugušos kā magnēts.

Arī pēc tam tik daudz bonusu, kaut arī mazākā koncentrācijā. Caur bērniem Dievs vecākiem dod tik daudz ko, ko par nekādu naudu nenopirksi un uz ceļa neatradīsi.

Un viss ir godīgi, viss kompensējas, vecāki pūlas, Dievs viņus apbalvo. Tūlīt pat, tajā pašā brīdī. Tu nakti neesi gulējis, bet tev no rīta tiek dots smaids un jaunas iemaņas. Taču, lai iegūtu visus šos bonusus, ir jābūt kopā ar bērniem. Ir jāpietiek spēkam un vēlmei to visu izbaudīt – kas arī nav mazsvarīgi. Redzēt visus šos ieguvumus un būt pateicīgam par tiem.

Tieši viņu bērnu gados, kamēr viņi ir maziņi un no viņiem plūst šī laime tāpat vien, katru minūti. Tas, kā viņi smaržo, smejas, lamājas, apvainojas, mīl, draudzējas, iepazīst pasauli, – tas viss nevar neiepriecināt mīloša vecāka sirdi. Laime mūsu sirdī arī ir vislielākā balva par mūsu rūpēm un grūtībām.

Tad kāpēc vecākiem ir sajūta, ka viņiem kāds kaut ko ir parādā?

Tāpēc, ka viņi nebija bērniem blakus un visus šos labumus saņēma kāds cits – vecmāmiņa, auklīte, bērnudārza audzinātāja (lai gan arī audzinātāja to visu droši vien neizbaudīja). Vecākiem nebija laika apskaut bērnus nakts vidū vai ieelpot viņu smaržu. Ir taču jāstrādā, jārealizējas! Ir kaut kur jāskrien, bērni taču neaizbēgs, padomā tik, mazulis!

Ar viņu neparunāsi, neapspriedīsi dienas notikumus, viņš taču neko nesaprot, viņam ir vienalga, kas viņu šūpo vai baro. Attiecības ar mazuli bieži vien neiekļaujas mūsu izpratnē par attiecībām – te ietilpst tikai pabarot, apģērbt, nomazgāt, nolikt gulēt. Mums nav laika lūkoties guļošos bērnos, nogurums ir tik liels, ka spējam tikai kādā citā istabā nokrist bezspēkā. Nav laika kopā ar viņu pētīt sienāžus vai puķītes. Nav spēka, lai kopā zīmētu, līmētu, dziedātu. Visi spēki palika darba vietā.

Taču arī tad, ja mamma nestrādā, visticamāk, viņai arī visiem šiem «bonusiem» un sīkumiem nav laika. Tie taču ir kaut kādi nieki, tukša dārgā laika tērēšana, (tāpat kā sev pašai), bet viņai vajag māju iztīrīt, ēdienu pagatavot, uz pulciņu bērnu aizvest, uz veikalu aiziet. Viņa nevar gulēt viņam blakus un runāt nesaprotamā valodā, tas taču ir muļķīgi. Nav spēka vispār un nav arī laika tam, lai vienkārši ieskatītos viņam acīs un izelpotu visas rūpes.

Un, ja mēs dodamies savās darīšanās, tad jāiet ir ātri un nevis apstājoties pie katra akmentiņa. Kaut arī fiziski mamma ir blakus, visi šie bonusi palido viņai garām. Un bieži vien nestrādājošai mammai pretenzijas pret bērniem ir vēl lielākas – viņa taču ir ziedojusi viņiem visu, pat savu pašrealizāciju nestrādājot, tā ka potenciālais rēķins būs vēl lielāks.

Tik ļoti kādreiz gribas apstādināt kādu skrienošu mammu ar akmens seju un pateikt viņai: «Apstājies! Vislielākais brīnums ir tev blakus! Un tas nevar gaidīt!»

Tāpat es bieži apturu pati sevi, kad man pēkšņi uzrodas daudz svarīgākas lietas nekā palasīt grāmatiņu, paspēlēties ar Lego vai tikai pagulēt viņam blakus. Kur gan es sataisījos? Un kāpēc? Varbūt labāk ļaut laimei ienākt manā sirdī tūlīt pat un ļaut atkausēt to?

Tā visa rezultātā mēs iegūstam situāciju, ka cilvēki ir strādājuši daudzus gadus, grūti un smagi (vai tad var būt viegli?), bet viņu godīgi nopelnīto algu izdalīja kādā citā vietā citiem cilvēkiem. Tāpēc, ka tieši viņi bija tur, kur vajag.

Piemēram, kamēr mamma un tētis visiem spēkiem raujas un strādā, lai nomaksātu hipotēku par savu milzīgo māju un samaksātu par auklītes pakalpojumiem, šī auklīte iegūst laimi, jo viņa izbauda dzīvi šajā mājā, kopā ar šiem bērniem.

Un var būt arī tā, ka visi šie prieki netiek nevienam, jo nevienam tie nebija vajadzīgi, un pēc daudziem gadiem arī pats bērns ir noticējis, ka nekā interesanta un laba viņā nav.

Turklāt šim smagi strādājošam cilvēkam pēc 20 gadiem tomēr gribas savu algu, turklāt uzreiz visu par šiem gadiem! Un viņš pieprasa no tiem, kuru dēļ viņš tik ļoti ir mocījies! Un no kā gan vēl viņš var pieprasīt? Taču viņam to nedod. Lūk, arī paliek neapmierinātība, nodevības un piemānīšanas sajūta…

Bet kurš gan ir vainīgs, ka mēs paši nenākam pakaļ savai «vecāku» algai katru dienu? Kurš vainīgs, ka mēs aizmirstam par to, ka pasaulē viss pāriet un bērni būs mazi tikai uz mirkli? Kurš atbildīgs par to, ka karjera un izaugsme mums ir svarīgāka par bērnu smaidu un sarunu ar viņiem?

Kurš maksā par mūsu lēmumiem, kad esam gatavi atdot savus bērnus bērnudārzam, silītēm, auklītēm, vecmāmiņām kaut kādu sasniegumu dēļ, zaudējot ar viņiem saikni un zaudējot visu to, ko tik dāsni caur mūsu mazuļiem dod mums Dievs?

Ir bezjēdzīgi gaidīt parāda atmaksu no pieaugušiem bērniem. Viņi nespēs dot to, ko jūs vēlaties, tāpēc ka viņi jau jums tik daudz ko ir devuši, kaut gan no tā visa jūs neko neesat paņēmuši. Bērni atdod parādu nevis vecākiem, bet gan saviem bērniem, un tur slēpjas dzīves gudrība. Un dzert no pieaugušiem bērniem sulu nozīmē savu mazbērnu apdalīšanu, lai cik skumji tas nebūtu.

«Atvaino, māt, es tev šobrīd nevaru palīdzēt. To, ko esmu tev parādā, es atdošu saviem bērniem. Tev es esmu gatava izrādīt pateicību, cieņu, nepieciešamās rūpes gadījumā, ja kaut kas ir nepieciešams. Un viss. Vairāk es nespēju tev palīdzēt, pat, ja to ļoti vēlēšos.»

Tas ir vienīgais, ko pieaudzis bērns saviem vecākiem var atbildēt, kad viņi pieprasa kaut kādu atmaksu. Protams, viņi var pacensties, iztērēt tam visus spēkus, visu dzīvi, atteikties no savas nākotnes, ieguldoties nevis savos bērnos, bet vecākos. Tikai apmierinājuma no tā visa nebūs nevienam.

Mēs tiešā veidā neko saviem vecākiem neesam parādā. Mēs to visu esam parādā saviem bērniem. Viņi ir mūsu pienākums. Kļūt par vecākiem un nodot to visu tālāk. Nodot visu dzimtas spēku tālāk un neko neatstāt aiz muguras. Tāpat arī mūsu bērni mums neko nav parādā. Viņiem pat nav jādzīvo tā, kā mēs gribam, un nav jābūt viņiem laimīgiem tā, kā mēs to redzam.

Mūsu vienīgā samaksa par visu ir cieņa un pateicība.

Par visu, kas mūsu dēļ kādreiz ir darīts. Cieņa, neatkarīgi no tā, kā vecāki izturējās, kādas jūtas mūsos izraisīja. Cieņa pret tiem, caur kuriem mūsu dvēsele nonāca šajā pasaulē, kas rūpējās par mums dienās, kad bijām bezpalīdzīgi un ievainojami; pret tiem, kas mīlēja tā, kā mācēja un varēja, ar visiem spēkiem (vienkārši spēka visiem nemaz nav tik daudz).

Protams, uz mums gulstas atbildība par pēdējiem mūsu vecāku dzīves gadiem, kad viņi paši par sevi parūpēties nevar. Tas nav pat pienākums, tas vienkārši ir cilvēciski. Darīt visu, kas iespējams, lai palīdzētu vecākiem atveseļoties, atvieglot viņiem šīs grūtās dienas.

Ja mēs nevaram būt blakus vecākiem, kas slimo, ir jāatrod laba kopēja, laba slimnīca, kur būs nepieciešamās rūpes un kopšana, un iespēju robežās jāizrāda uzmanība un rūpes. Un vēl ļoti labi būtu palīdzēt viņiem «pareizi pamest šo ķermeni». Tas ir, palīdzēt viņiem sagatavoties šim pārejas brīdim, lasot grāmatas. Komunicējot par to ar garīgiem cilvēkiem. Taču tas nav parāds. Tas ir pašsaprotami, ja mēs saglabājam sevī cilvēcīgo.

Vairāk neko bērni nav mums parādā. Un mēs neesam parādā saviem vecākiem. Tikai cieņu un pateicību. Un visvērtīgākā nodošanu tālāk.

Dot saviem bērniem ne mazāk, kā ieguvām paši, bet vēl labāk - iedot vairāk, īpaši mīlestību, pieņemšanu, maigumu.

Samīļojiet viņus, lutiniet, priecājieties par dzīvi kopā ar viņiem, smejieties kopā, smaržojiet viņus, runājiet par neko, nekur nesteidzoties, vāļājieties pa gultu, dziediet, dejojiet, kopā atklājiet šo pasauli. Ir tik daudz iespēju, lai kopā ar bērniem piedzīvotu laimi!

Un tad grūtības neliekas tik lielas. Un mammas darbs tik nepateicīgs un grūts. Padomā tik, kas gan ir bezmiega nakts… piespied pie sevis mazo eņģelīša ķermenīti, un dzīvot uzreiz ir vieglāk. Kaut mazliet.

_{Avots: http://www.aum.news/psikhologiya/2172-dolzhny-li-deti-chto-to-roditelyam}

Cik paklausīgu jūs vēlaties savu bērnu?

edzuks — Wed, 01 Feb 2017 12:00:36 GMT

Pieaugušajiem jāklausa- viņi zina labāk? Šāda audzināšanas paradigma ieliek pamatus paklausīgam pilsonim, kas vairāk uzticēsies autoritāšu viedoklim un vispārpieņemtām patiesībām, nekā domās un uzņemies atbildību pats.

Konformisms, pakļaušanās autoritātēm ir jautājums, kura izpēte īpaši aktuāla kļuva pēc otrā pasaules kara nežēlīgajiem notikumiem. Kāpēc daži ir gatavi bezierunu paklausībai autoritātēm, kamēr citi ne? Kā pakļaušanās autoritātēm un sociāli pieņemtiem uzskatiem noved pie aizspriedumiem un ksenofobijas (nepatikas pret visu svešo)?

Pētnieki uzkata, ka pamati tiek ielikti jau agrīnā bērnībā un saistīti ar vecāku audzināšanas stilu. Novērots, ka vecāki, kas izteikti atbalsta vispārpieņemtas patiesības, paražas un respektē cilvēkus ar augstu statusu, dod priekšroku autoritāram audzināšanas stilam un veicina pakļāvību arī bērnā.

Lai gan bērnu turpmākajā attīstībā ietekmēs arī citi faktori, Minesotas universitātes pētnieki norāda, ka jau 3-4 gadu vecumā ir novērojamas iezīmes, kas pieaugušo vecumā izpaustos kā autoritārisms- noslēgtība pret jaunām idejām, paļaušanās uz automātiskiem, nepārdomātiem spriedumiem un lēmumiem.

Visi bērni zināmā mērā uzticas pieaugušos viedoklim un autoritātei, tomēr autoritāru vecāku bērni lielākā mērā uzticējās pieaugušajiem, kas atbalsta vispārpieņemtos/pareizos uzskatus, kā arī nepazīstamiem pieaugušajiem, tikai tāpēc, ka tie ir pieaugušie.

Bieži dzirdami nostalģiski apgalvojumi, cik klausīgi bija bērni agrāk, savukārt tagad runā pretī. Varbūt, ka tas nemaz nav slikti, ja spēj runāt vai vismaz domāt paši. Ja nepieciešams arī pret…

Audzināšanas stili

Lai gan katrā ģimene attiecības starp vecākiem un bērniem ir unikālas, pētnieki izmantot dažādas klasifikācijas, lai tās iedalītu pēc būtiskākajām pazīmēm un pētītu to ietekmi uz bērnu attīstību. Viens no tradicionāliem dalījumiem apskata autoritāru, autoritatīvu, visatļaujošu un neiesaistītu audzināšanas stilu, kas raksturo, cik lielā mēra vecāki ir iesaistīti bērna dzīvē, cik lielā mērā nosaka prasības, ir atsaucīgi pret bērna vajadzībām.

Autoritārā audzināšanas stilā tiek sagaidīts, ka bērni sekos striktiem vecāku noteikumiem. Pārkāpumi tiek sodīti. Autoritāti vecāki nereti neuzskata par vajadzīgu izskaidrot noteikumu iemeslus vai norāda: „Tāpēc, ka es tā teicu.”
Autoritatīvā audzināšanas stilā ir skaidri noteikumi, kas bērna jāievēro, tomēr tas ir daudz demokrātiskāks. Vecāki ir atsaucīgi pret bērnu vajadzībām, gatavi uzklausīt un atbildēt uz jautājumiem. Vairāk tiek izmantotas atbalstošas, nevis sodošas metodes.
Visatļaujoša audzināšana– maz prasību un disciplīnas. Vecāki neizvirza prasības, bet parasti ir atsaucīgi, labprāt komunicē ar bērniem, bet izvairās no konfrontācijas, paļaujas uz bērnu pašregulāciju. Vecāki ir kā draugi.
Neiesaistīta audzināšanas stils– maz prasību, zemā iesaiste un maz saskarsmes ar bērnu. Lai gan tiek apmierinātas bērna pamatvajadzības, vecāki ir atsvešināti no bērna un neinteresējas par viņa dzīvi.

Izklaides un gudrību portāls: PRIEKS.id.lv

Vai bērni ir vecākiem kaut ko parādā?

Cik paklausīgu jūs vēlaties savu bērnu?